Pabeidzot vidusskolu 90-to gadu sākumā, es jau biju apprecējies, kabatā man bija gan dažādu kategoriju traktoru, gan B un C kategorijas autovadītāju tiesības. Pēc dažiem mēnešiem mēs ar sievu gaidījām piedzimstam savu pirmdzimto (tajā brīdī mēs nezinājām dzimumu). Un vēl es vasarā iestājos RTU studiju programmā "Būvuzņēmējs". Kāpēc tur? Es neatceros, cik man bija gadu, kad pirmo reizi atklāju zāģi, naglas un āmuru. Lai arī man bija citas aizraušanās (volejbols bija mana lielākā kaislība), kādā brīdī no spēlēšanās ar iekštelpās pieejamām mantām (klučiem, mašīnītēm, konstruktoriem un tā visa kombinācijām) es nolēmu doties lielākos plašumos - sākt būvēt kaut ko sētā, jeb precīzāk, aiz malkas šķūņiem, kas bija tālāk no ziņkārīgām kaimiņu acīm. Instrumenti tētim bija. Dēļi, no kuriem būvēt...? Kā jau pēc padomju savienības sabrukuma, dažādus dēļu galus varēja atrast, ja labi gribēja. Tā kā mani šī doma jeb vīzija par būvēšanu pamatīgi aizrāva, es viegli atradu dažādus dēļu galus (un ne tikai galus), no kuriem varēja sākties manis iztēlotā ēka, jeb kā mēs tajā laikā saucām - "būda". Spilgti atceros vakaru, kad pie durvīm zvanīja kaimiņš no blakus mājas. Ar lielu sašutumu viņš maniem vecākiem paziņoja, ka Jānis ir paņēmis viņam piederošu, pie šķūņa noliktu dēli. Un kā nu to nepatīkamo situāciju tagad risināsim? Es biju nobijies ne pa jokam. Savā aizrautībā un naivumā, es pat nebiju iedomājies, ka kādam, manuprāt, zemē nomestam dēlim var būt savs īpašnieks. Es apsolīju dēli atgriezt atpakaļ, kur to paņēmu. Dēlis gan bija kļuvis mazliet īsāks un tajā bija daži naglu caurumi. Tētis, redzot, ka man tā būvēšana patiešām ļoti aizrauj, kādā dienā atveda veselu kravu ar taras dēļiem no gatera. Svaigi zāģēti, lai arī plāni un salīdzinoši īsi, tie bija mani dēļi.  Un tā tapa mana pirmā mazēka. Pamazām kvartāla draugi pamanīja šo manu rosīšanos, un viņos arī radās interese pievienoties. Mums ļoti paveicās, ka ielas otrā pusē tika nojaukta veca koka māja, kuras vietā bija paredzēts celt jaunu universālveikalu. Dēļus no nojauktās mājas celtnieki veda uz izgāztuvi. Savukārt mēs vienojāmies, ka varam savākt šos dēļus turpat no būvlaukuma. Tā nu mēs ar manu labāko draugu un citiem draugiem no kvartāla dažu nedēļu laikā uzbūvējām mazpilsētā vēl neredzētu mazēku, kurā sēdus varēja sasēsties ap 10 cilvēkiem. Ēkai bija gan logs, gan arī zemgrīdas lūka, lai slepus varētu to pamest, kad spēlējām kādu no savām miliču & bandītu spēlēm.